Cilvēki par kultūru un mākslinieciskām vērtībām

kultura

Mēs sastapām pavisam parastus cilvēkus, lai pajautātu, ko viņi domā par kultūru. Ne tikai Latvijā, bet kopumā – kultūru apkārt sev un sevī, par mākslu un dizainu, ko redz ikdienā. Mēs atklājām, ka katrā latvietī mīt mākslinieciskas vērtības. Kādas tās ir – kopsaucējs nav izsakāms vārdos. Ir jānoklausās katrs atsevišķs stāsts, lai saprastu, cik skaista mēdz būt cilvēka dvēsele.

Ārsts ir sava amata mākslinieks

Mēs satikām veselības centru apvienības dakterīti Ilonu. Sākumā vēlējāmies runāt ar kādu plastisko ķirurgu, jo tas bija pirmais, kas ienāca prātā iedomājoties par ko tik nesaderīgu kā medicīna un māksla. Tomēr mūsu ceļi krustojās tieši ar Ilonu, kura strādā datortomogrāfijas kabinetā. Viņu var sastapt, ja meklējat datortomogrāfiju VCA. Ilona mums pastāstīja par sava darba skaisto pusi, reizēm arī sāpīgo…

“Pie manis nāk tik dažādi cilvēki. Mazi bērni, kas pieķērušies kā dadzīši vecākiem pie rokas, sportisti, vīrieši un sievietes spēka gados, tikai retumis gadās sastapt vecus cilvēkus. Mani skumdina, kad pie manis uz datortomogrāfiju atnāk tēvi ar maziem bērniem. Kāpēc tieši tēvi? Jo mātes nav tik stipras, lai redzētu, kā tiek izmeklēts viņu bērns. Tad man sirds sažņaudzas. Par manu darba ikdienu varētu izveidot veselu foto stāstu vai uzgleznot gleznas ar spēcīgu morāli apakšā. Māksla tomēr man allaž ir blakus. Apskatot attēlus, kas iegulst manās rokās pēc izmeklējuma, es redzu cilvēku no “iekšpuses”. Un manī vienmēr ir prieks, ja redzu “tīru” cilvēku, bez veidojumiem un audzējiem. Jā, arī audzēji ir māksla – tie tīklojas tik dažādās formās, ka liekas, kur vēl skaistāk. Bet kas tur skaists, kad cilvēks lej asaras saņemot slēdzienu…”

Ilona smagi nopūšas un atvainojas par īso sarunu, jo viņai pēc 2 minūtēm jādodas uz nākošo izmeklējumu. Pieraksts esot gana liels un cilvēku daudz. Viņa cer, ka šodien nebūs daudz “melno” gadījumu un diena būšot labāka kā vakar, kad bijis tik daudz sliktu rezultātu…

Mūrēt vienādās formās – kas tur skaists

Oļegs ir dūmvadu mūrnieks. Ne tikai dūmvadu, viņš mūrē arī krāsnis un kamīnus. Tā ir viņa ikdiena, kas sākumā bijis vien tāds neliels vaļasprieks. Mēs Oļegu sastapām viņa paša darba karstumā, kad bija jāmūrē kāda parasta krāsns. Oļegs lika ķieģeli pie ķieģeļa ar tādu vērību un tik akurāti, ka likās – tas izskatās pat skaisti. Jautājām viņam, ko viņš uzskata par mākslu savā darbā.

“Nav jau nekāda māksla samūrēt regulāras formas krāsni vai skursteni. Tas pat nav dizains. Man labāk patīk, kad kāds “biezais” pasūta kamīnu. Tie parasti ir skaisti. Es māku veidot arī dažādus zīmējumus un interesantas formas. Tas man ļoti patīk. Jā, maksā jau labi par šito. Bet man tas tāds sirdsdarbs. Ar to arī pietiek.”

Oļegs negrib gari runāt, jo pieradis ātri paveikt savu darbu. Jautājam, vai tad nepaņems nemaz kādu pīpauzi. Un to Oļegs mums uzmet piktu skatienu un saka, ka pīpēt jau sen vairs kā nav modē.

Cilvēkstāsti

Cilvēki ir tik interesanti ar saviem stāstiem un dažādajām pieredzēm, ka liekas, varētu apjautāt visus, kas nāk pretim. Katrai omītei, kas Centrāltirgū tirgo zeķubikses ir kāds stāsts azotē. Katram celtniekam, mūrniekam, ārstam, kapracim…

Katrs cilvēks ir māksla. Viss vienā veselumā.